Atbalstot personīgās identitātes attīstību
Katram bērnam ir jābūt personīgajai telpai.
Tā var būt kāda vieta guļamistabā vai savs krēsls ēdamtelpā, vai gulta vai arī kaste, kuru atvērt drīkst tikai pats bērns un primārais aprūpētājs.Maziem bērniem tas var būt kāds īpašs priekšmets, piemēram, rotaļu lācis, kāda rotaļlieta vai varbūt īpašs t-krekls vai kaut kas cits. Aprūpētājs palīdz bērnam nosargāt privāto telpu un personīgos priekšmetus, lai tos nepaņemtu citi bērni.
 

Lai atbalstītu mazo bērnu sevis apzināšanos, pieaugot: spēlējieties ar spoguli, ļaujiet, lai bērns pats dzird savu balsi ierakstā, vai ļaujiet, lai bērns sevi redz kāda īsā video klipā ikdienas aktivitātēs. Tas būs palīdzoši un tādā veidā bērns mācās apzināties sevi un saprast kā viņš ietekmē citus.
 

Katra bērna fotogrāfija var tikt novietota pie viņu gultām vai kādā citā vietā, un zem tām uzrakstīti bērnu vārdi spilgtiem krāsainiem burtiem.
 

Sākot no bērniem, kuri jau rāpo un vecākiem: katram bērnam var būt sava dienasgrāmata. Katru dienu jūs pārrunājat ar bērnu, kas ir noticis, vai par to, kas bērnu interesē, un pierakstāt to, kamēr bērns to vēro. Ja nav nepieciešamie darbinieku vai laika resursi, tā var būt grupas aktivitāte, kuras laikā katrs bērns 3 minūtēs pastāsta par savu dienu.
 

Laiku pa laikam jūs varat nofotografēt bērna aktivitātes un ievietot tās dienasgrāmatā. Jebkāda informācija par bērna radiniekiem tiek pārrunāta un arī piefiksēta dienasgrāmatā.

 

Primārais aprūpētājs var runāt ar bērnu par to, kas ir īpašs un personīgs viņa uzvedībā, to, kā viņš attiecas pret citiem bērniem grupā, un to, kādi ir bērna īpašie talanti un prasmes. Jūs varat regulāri mērīt bērna fizisko augšanu. Piemēram, ik pēc 3 mēnešiem palūgt, lai bērns nostājas pret sienu un, izmantojot zīmuli, piefiksēt kā bērns aug.
 

Pirmsskolas vecuma un skolas vecuma bērniem arī ir nepieciešama personīgā telpa, kura ir jānodrošina: tiesības reizēm pabūt vienam bez aprūpētāju vai citu bērnu iejaukšanās. Bērnus, kuriem ir uzvedības problēmas, var būt nogurdinoši visu laiku atrasties mijiedarbībā ar citiem. Tā vietā, lai viņus izolētu, jo viņi ir nepaklausīgi, regulāri nelieli brīži, kad viņi var pabūt vienatnē, ļaus izvairīties no daudzām sociālām problēmām. Tas var būt brīdī, kad bērns pilda mājas darbus vai arī jebkurā brīdī, kas jums liekas piemērots.

 

“Mēs esam izveidojuši tabulu pie sienas, un tā ļoti labi darbojas. Katram no bērniem ir izveidota atmiņu kaste. Fotogrāfijas, zīmējumu, apavi utt. Tas ir jautri un reizēm skumji.”
Kāda darbinieka stāstītais

 

IZPRATNES PĀRBAUDES PUNKTU

  • Kāpēc bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē, veidojas zems pašvērtējums un sajūta, ka viņiem nav mājas?
  • Kā jūs varat atbalstīt personīgās identitātes attīstīšanu veidā, kādā strādājat ar bērniem un tajā, kā veidojat viņiem personīgo telpu?

 
 

Pages: 1 2 3 4 5 6