Tēmas ievads

IDENTITĀTES VEIDOŠANAS DAUDZIE AVOTI


Bērniem, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē, bieži ir mulsinoši just piesaisti dažādiem cilvēkiem un atšķirīgām kultūrām. Ļoti bieži bērnu piesaiste pēkšņi ir tikusi lauzta situācijā, kad bērns ir bijis ļoti nobijies. Piemēram, ja bērns ticis izņemts no ģimenes piespiedu kārtā, kamēr vecāki bijuši izmisuši vai dusmīgi, vai, ja vecāki nomiruši vai bijuši nelaimīgi, kad notikusi šķiršanās.
 

Šāda bērnības pieredze to rada sarežģījumus bērnam veidot skaidru ideju par savu piederību. Bērni sevi identificē ar saviem vecākiem un bieži veido negatīvu vai mulsinošu ideju par sevi, ja viņi nesaņem palīdzību. Kādas ir problēmas un kā palīdzēt bērniem veidot pozitīvu ideju par sevi, atrodoties ārpusģimenes aprūpē?
 


PIEDERĒT DIVĀS ĢIMENĒS: LOJALITĀTES UN IDENTITĀTES KONFLIKTS


Bērnam, īpaši, ja, nonākot institūcijā, viņš ir vecāks par 3 gadiem, jau ir izveidojušās piesaistes pazīmes. No mūsu perspektīvas šī piesaiste var būt disfunkcionāla un baiļu un ambivalences pilna. Iespējams, bioloģiskie vecāki nebija spējīgi nodrošināt pienācīgu aprūpi, bet, neskatoties uz to, izveidojusies piesaiste ir nozīmīga bērna identitātes daļa.
 
Nonākot audžuģimenē, bērns nereti saskaras ar lojalitātes konfliktu: „Esmu piesaistīts saviem vecākiem, bet tagad darbinieki man piedāvā uzmanību un aprūpi. Kā lai es to pieņemu bez vainas apziņas vai kā savu vecāku nodevējs?”
 

Bērnā šis konflikts var būt sāpīgāks, ja bioloģiskajiem vecākiem ir neatrisinātas lietas (dusmas, greizsirdība) pret audžuģimeni, jo vecāki viņus redz kā cilvēkus, kuri zog bērna sirdi. Ir grūti pieņemt lēmumu, ka tagad citiem jārūpējas par tavu bērnu un vēl grūtāk, ja „jaunajai ģimenei” ir vairāk resursi.
 


This is a Danish video. Subtitles will be added later. The young man – Ivan – talks about coming to a foster family and being a part of two families.

AUDŽUĢIMENES UN BIOLOĢISKO VECĀKU PIRMĀ REAKCIJA


Ja jūsu aprūpē nonāk bērns, kurš bijis pakļauts vardarbībai un pamešanai novārtā, ir tikai dabīgi justiem dusmīgam uz bērna bioloģiskajiem vecākiem, kuri pakļāvuši bērnu briesmīgiem notikumiem vai kuri neierodas apciemot un nekontaktējas ar savu bērnu. Cita dabīga reakcija ir, ja jums ir šāda attieksme: „Aizmirsīsim par taviem vecākiem un darīsim visu, lai tu pie mums justos droši”. Tas var būt noderīgi sākuma periodam, kamēr bērns iejuties institūcijā un jūtas drošībā. Pēc šī perioda, ir nepieciešams atvērts dialogs par esošiem divu veidu aprūpētājiem, identitātes veidošanai.
 

Kā aprakstīts citās nodarbībās, maziem bērniem piesaiste audžuvecākiem veidojas pēc kāda laika. Ja tas tā notiek, bērns, iespējams, jūs sāks saukt par „mammu” vai „tēti”. Jūs varat to pieņemt, zinot, ka bērnam kļūstot vecākam, būs jāatrod veids, lai saprastu savu pagātni. Iespējams, pavisam mazs bērns uztvers jūs kā vecākus. Bet jau no mazotnes bērnam ir jāmācās saprast, ka viņam ir arī bioloģiskie vecāki. Bērna vecumā no 3-4 gadiem, jūs varat sākt runāt par to, ka „tev ir divi „pāri” vecāku”. Tam jānotiek pirms bērns to uzzina no citiem bērniem vai pieaugušajiem, ka jūs neesat bērna „īstie vecāki”.
 

Šīs dabīgās audžuvecāku sajūtas pret bioloģiskajiem vecākiem, ir jārisina (un tas prasa laiku), lai nepakļautu bērnu saspīlētam konfliktam par dažādu piederību. Ir svarīgi saprast, ka dusmas un aizvainojums pret bioloģiskajiem vecākiem, bērns uztvers kā dusmas pret viņa identitāti.
 

Audžubērns, var labprātīgi apsūdzēt vai mēģināt aizmirst savus bioloģiskos vecākus, bet tādējādi bērnam būs jādala sevi divās daļās – viena daļa, kas piesaistīta vecākiem un otra, kas piesaistīta aprūpētājiem -, nevarot tās apvienot vienā skaidrā konceptā par sevi. Agrāk vai vēlāk tā kļūs par problēmu bērnam, īpaši pusaudžu gados, kad jaunieši cenšas veidot savu pieaugušā identitāti. Katru reizi, kad bērns sasniedz jaunu psiholoģiskās attīstības stāvokli un gūst daudz nobriedušāku izpratni par sevi, viņam jāveido jauna ideja par identitāti un savu pagātni, tāpēc tas ir process, kas ilgst daudzus gadus.
 


IZRĀDĪT CIEŅU PRET BĒRNU, RESPEKTĒJOT VIŅA VECĀKUS


Pētījumi rāda, ka konflikti starp profesionāliem aprūpētājiem un vecākiem ir kaitīgi bērna attīstībai, neatkarīgi no tā, par ko ir šie konflikti.
 

Jūsu attieksme pret vecākiem ir kā ziņa bērnam par to, vai viņš var cienīt sevi un justies lepns par to, kas viņš ir. Negatīva attieksme pret vecākiem veidos bērnam zemu pašcieņu. Tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem kā profesionālim – veidot patiesi pozitīvu skatījumu par bioloģiskajiem vecākiem, lai palīdzētu bērnam.
 

Jautājumi diskusijai un pārdomām:
 

  • Kad jūsu saņēmāt bērnu, kā jūs jūtaties attiecībā pret bērna vecākiem?
  • Kādas problēmas jūs saskatāt bērnā, kas var būt radušās vecāku nolaidības dēļ?
  • Kā jūs skaidrojat bērnam to, kā jūs uztverat viņa vecākus?
  • Ko tajā brīdī bērns jau saprata, par to, ka nodots audžuvecāku aprūpei?
  • Kas ir visgrūtākais, lai pieņemtu vecākus un saskatītu viņu pozitīvās īpašības?