Latviešu
|
Kā bērns sākumā reaģē uz audžuģimenei kā dzīvesvietu?
Izprast pārmaiņu periodu |
| Kad bērns ierodas audžuģimenē, jūs tam esat sagatavojušies un jūs vēlaties izmantot visas savas prasmes, lai palīdzētu bērnam iejusties jaunajā ģimenē. Ir svarīgi apzināties, ka ierašanās audžuģimenē bērnam ir daudz grūtāka, nekā tas ir pašai audžuģimenei. Iespējams, bērna dzīvē ir bijuši haotiski notikumi un apmulsums, īpaši, ja bērns no ģimenes izņemts pret vecāku gribu. Pat, ja bērns ir labi sagatavots, dzīvesvietas maiņa bērnam ir ļoti grūta pieredze, un viņiem nepieciešams daudz laika, lai iejustos un justos droši audžuģimenē. PARADOKSS: ZAUDĒT SAVU ĢIMENI UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ SATIKTIES AR JAUNU Šis ir tipisks stāsts par kāda desmitgadīga bērna sajūtām, esot audžuģimenes aprūpē pirmo gadu. Sarunas brīdī viņai bija 6 gadi. “Man viņi patiesi nepatika (audžuģimene), neskatoties uz to, ka viņi pret mani bija laipni, bet viņi man bija sveši. Es visu laiku ilgojos pēc savas mammas un draugiem, un katru reizi, kad mani audžuvecāki bija pret mani laipni, tas tikai man lika domāt par mammu. Man likās, ka esmu slikts bērns, jo viņi mani aizveda prom. Istaba bija jauna, māja smaržoja savādāk, un tas man nepatika. Es sākumā biju ļoti nobijusies, un, kad neviens neredzēja, es daudz raudāju. Vienreiz es pat mēģināju aizbēgt, bet es nevarēju atrast īsto autobusu, tāpēc es gāju atpakaļ. Kad viņi man kaut ko piedāvāja, es domāju par to, ka mana mamma man to nevarēja piedāvāt un tāpēc mani aizveda prom, tāpēc es uz viņiem kliedzu, ka viņiem maksā, lai par mani rūpētos, bet patiesībā es viņiem nepatīku. Tas viņus skumdināja, tāpēc manī radās vainas apziņa, jo biju viņus saskumdinājusi, bet es biju tik dusmīga, ka mani aizveda prom no mammas. Es baidījos, ja man viņi iepatiksies, mana mamma dusmosies uz mani. Man likās, ka mana mamma un mani draugi ir aizmirsuši par mani, tāpēc es biju ļoti priecīga, kad viņi (audžuvecāki) aizveda mani uz manām mājām un palīdzēja uzrakstīt vēstules draugiem. Tagad es zinu, ka es viņiem patiešām patīku, un reizēm mēs runājam par to, cik nejauki es uzvedos, kad sāku pie viņiem dzīvot. Un mēs par to pasmejamies…” Šis stāsts parāda, ka bērns, nonākot audžuģimenē, var būt ļoti satraukts, bēdīgs un apjucis, mēģinot pielāgoties jaunajai videi. Bērns atrodas paradoksālā krīzes situācijā – viņš tikko ir zaudējis nozīmīgu personu savā dzīvē, un pa vidu šim zaudējumam bērnam jātiek galā ar faktu, ka uzrodas jauni cilvēki, kuri vēlas par viņu rūpēties un sadraudzēties. Iedomājaties, ka jūs atlaiž no darba bez brīdinājuma, un, dodoties prom, jūs satiekat divus pozitīvus cilvēkus, kuri vēlas jūs nolīgt tam pašam darbam. Vai jūs viņiem uzticētos? Droši vien, ka ne… Turpmākajās nodarbībās („Pārvēršot sāpes atvieglojumā” un „Kas es esmu?”) jūs mācīsieties daudz vairāk par piesaisti un to, kā bērni reaģē uz zaudējumu. Turpmākās tēmas šajā nodarbībā sagatavos jūs tam, kā tikt galā ar bērna pirmajām reakcijām, kas saistītas ar pāreju no iepriekšējā aprūpētāja aprūpes uz jūsu aprūpi. |
foster.fairstartedu.us
