Nedroša, izvairīga piesaistes uzvedība
Ja bērns ir piedzīvojis aprūpētājus, kuri nav pieejami, kuri ir ļoti prasīgi un neizrāda lielu pieķeršanos, bērnam attīstās izvairīgs stils pret aprūpētāju un citām nozīmīgām personām. Bērns var mēģināt „būt mazs pieaugušais” vai „būt vecāks pats sev”.
 

  • Kad aprūpētājs dodas prom, bērns uz to nereaģē, kļūstot bēdīgs vai sākot raudāt.
  • Bērns spēlēsies ar rotaļlietām vai veiks citas aktivitātes un nekontaktēsies ar aprūpētāju, kad viņš atgriezīsies. Bērns cenšas ignorēt savu aprūpi.
  • Vecāki bērni un jaunieši: nelūgs palīdzību vai aprūpi pat, ja tā būs nepieciešama.
  • Viņi kontrolēs savas jūtas un tās skaidri neizrādīs.
  • Bērni pāragri savā attīstībā centīsies problēmas risināt paši.
  • Viņiem būs problēmas atcerēties un runāt par skumjiem vai sarežģītiem notikumiem, kā piemēram, šķiršanos vai zaudējumu.
  • Viņi augstu vērtēs savu neatkarību un izvairīsies izrādīt vai runāt par emocijām.
  • Viņi bieži būs ciniski, stresa pilni, emocionāli sveši, un bieži teiks: „Kuru tas satrauc?”, „Pieaugušajiem nevar uzticēties” utt. Bērni cenšas būt „paši par sevi”.
  • Viņi bieži ir vientuļi un noskumuši, bet atsakās par to runāt.

 

Bērni ar izvairīgu stratēģiju cenšas pārvarēt zaudējumu un aprūpes neesamību, pārtraucot meklēt aprūpi un tā vietā, lai radītu drošības sajūtu, viņi vairāk pieķeras lietām (kā piemēram, rotaļu lācim vai kādai konkrētai aktivitātei), nevis cilvēkiem.
Patiesībā bērniem ar izvairīgu uzvedību ir liela nepieciešamība pēc aprūpes, bet viņi ir iemācījušies to apspiest, jo pirmais aprūpētājs ir bijis pārāk prasīgs, neemocionāls un nepieejams. Tas nozīmē, ka šie bērni bieži vien tiek uztverti kā „auksti” un tiek piemirsti ikdienas darbā, jo viņi nemeklē aprūpētāja uzmanību un palīdzību.
 
Profesionāla aprūpe izvairīgiem bērniem
Strādājot ar bērniem, kuri cenšas izvairīties no aprūpes, ir dažas nozīmīgas droša aprūpētāja dimensijas:
 

  • Sniedziet bērnam aprūpi ikreiz, kad jums liekas, kad viņam tā ir nepieciešama – uzņemieties iniciatīvu pat ja bērns nav to lūdzis vai vēlas būt viens.
  • Parādīt, ka vienmēr esat pieejams un gatavs pievērst uzmanību vai aprunāties ar bērnu.
  • Labprātīgi izrādiet bērnam savas emocijas un „tulkojiet” saviem vārdiem to, ko, jūsuprāt, jūt bērns. Piemēram: „Ak vai, tu nokriti. Tas droši vien bija sāpīgi. Nāc un pasēdi pie manis kādu brīdi”.
  • Esiet maigi uzstājīgs un pacietīgs; bērnam jūs esat vajadzīgs, bet viņš baidās izrādīt savas vajadzības.
  • Izmantojiet netiešu kontaktu: izvairīgam bērnam var būt ļoti grūti runāt par personīgām lietām, bet viņš bieži izrādīs interesi par lietām un tām ļoti pieķersies. Tāpēc, piemēram, jūs varat palūkoties uz kādu interesantu objektu, kā piemēram, uz bērna rotaļu lāci vai zīmējumu, un runāt ar bērnu par to „kā jūtas lācis” vai arī par to, ko zīmējumā dara, domā vai jūt figūras un objekti.

 
PĀRDOMĀM

  • Vai redzat, ka jūsu aprūpē ir bērni, kas šādi uzvedas?
  • Kā jūs reaģējat, kad šie bērni izvairās no aprūpētāja izrādītajām rūpēm, interesi, atzinību?
  • Vai spējat atcerēties kādu savā ģimenē/draugu lokā, kurš rīkojas līdzīgi?
  • Kas jums ir grūtākais reaģējot uz bērnu, kurš uzvedas izvairīgā veidā?

 
 
Pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11