1. VECĀKI, KURI APSTĀKĻU SPIESTI ATTEIKUŠIES NO BĒRNA APRŪPES
Vecāki, kuri ir bijuši labi aprūpētāji ārēju apstākļu dēļ var būt spiesti pieņemt lēmumu, ka viņa bērnam labāk būs audžuģimenē.
Tā iemesli parasti ir:
A. Vientuļā māte, kura ir izstumta no savas ģimenes, jo palikusi stāvoklī, neesot precējusies, vai arī vecāki bijuši pārāk jauna, lai būtu vecāki.
B. Vecāki, kuri apstākļu dēļ guvuši traumu. Piemēram, māte, kas tikusi izvarota, dabas katastrofu upuris, piemēram, zemestrīce, plūdi, ekonomiskā krīze vai darba zaudēšana, vecāki, kas ieguvuši invaliditāti smagas fiziskas saslimšanas rezultātā, vai arī viena no vecāku nāve.
C. Ģimenes, kurās bērns piedzimis ar ļoti smagu invaliditāti un/vai dzimis priekšlaicīgi, vai bērnam bijis mazs svars piedzimstot un daudzas dzemdību komplikācijas.
D. Ģimenes, kurās mātei nav bijis nekāds fizisks kontakts ar bērnu. Piemēram, bērns ticis izolēts jaundzimušo nodaļā vai pēc dzimšanas ilgu laiku pavadījis inkubatorā. Fiziska atšķirtība pēc dzimšanas visiem vecākiem rada grūtības just piesaisti bērnam, un bieži rada bērna atraidīšanu.
Jūsu pārdomas par vecākiem:
Vai, jūsuprāt, jūsu audžubērna vecāki vispārīgi iekļaujas kādā no šiem raksturojumiem?
JĀ:….. vai NĒ:…..
Kopumā sadarbība ar vecākiem, kuri bērnu nodevuši audžuģimenes aprūpē apstākļu spiesti, nozīmē to, ka šiem vecākiem ir prasme rūpēties par savu bērnu, un viņiem nepieciešama, lai jūs cienāt viņu lēmumu un saprotat viņus.
Šie vecāki bieži saprot, kāpēc viņu bērnam jāatrodas audžuģimenes aprūpē, un viņi būs spējīgi atbalstīt jūs tāpat, kā jūs varat atbalstīti viņus. |
2.IEVAINOJAMI VECĀKI
A. Viens vai abi vecāki ir hroniski nespējīgi parūpēties par pašu dzīvi, un vairāk vai mazāk viņi nav spējīgi rūpēties par savu bērnu drošā un praktiskā veidā (pat, ja viņi joprojām mīl bērnu). Bērnam no šādas ģimenes būs problēmas jums pieķerties, jo kā mazam bērnam viņam netika sniegta aprūpe (sīkāk par šo tēmu skatīt 4. un 5. nodarbību).
B. Ģimenes, kurās tēvs bieži tiek nomainīts ar daudziem audžutēviem (tas var būt signāls tam, ka māte nav spējīga uzturēt ilgtermiņa attiecības ne ar pieaugušajiem, ne ar bērniem). Ģimenes, kurās tēvs ir vardarbīgs pret sievu un bērniem. Ģimenes bez atbildīgs tēva.
C. Ģimenes, kurās māte (vai tēvs) paši bērnībā nav saņēmuši pienācīgu aprūpi. Emocionāli šādi vecāki ir ļoti nenobrieduši un paši uzvedas kā bērni, nevis kā vecāki: impulsīvi, nespēj atcerēties tikšanās laikus, nespēj plānot un īstenot to, par ko ir vienojušies, trūks izjūtas, kā uzvesties sociālās situācijās.
D. Ģimenes, kurās primārajam aprūpētājam (no bērna dzimšanas brīža līdz 3 gadu vecumam) bijušas kādas psihiskas saslimšanas: šizofrēnija, bipolārie traucējumi (mono-depresīva), personības traucējumi, smaga ilgtermiņa pēcdzemdību depresija vai dzimšanas psihoze. Īsumā, mātei vai tēvam ir bijusi kāda veida psihiska saslimšana, kā rezultātā viņa/viņš nav bijuši spējīgi rūpēties par bērnu.
E. Ģimenēs, kurās vienam vai abiem vecākiem ir lielas alkohola vai narkotisko vielu atkarības problēmas, un/vai ir saistība ar kriminālām aktivitātēm.
F. Vecāki, kuri drīz pēc dzimšanas ievietoti un uzauguši zemas kvalitātes bērnu namos ar biežu aprūpētāju maiņu. Dažos bērnu namos ir nepietiekams darbinieku skaits, kas liedz nodrošināt bērniem drošu aprūpi un aprūpētāji nav veidojuši sociālās un emocionālās attiecības ar bērniem.
Jūsu pārdomas par vecākiem:
Vai, jūsuprāt, jūsu audžubērna vecāki vispārīgi iekļaujas kādā no šiem raksturojumiem?
JĀ:….. vai NĒ:…..
Kopumā sadarbība ar ievainojamiem vecākiem ir ļoti izaicinoša audžuvecākiem. Jo vairāk augstākminētie raksturojumi atbilst jūsu aprūpē esošā bērna vecākiem, jo izaicinošāka var būt sadarbība audžuvecākiem. Ievainojamiem vecākiem ir lielas problēmas, veidojot sociālās attiecības, ne tikai audzinot savus bērnus, bet jebkurās sociālās attiecībās, ar ko viņi sastopas, tai skaitā ar ierēdņiem, savu ģimeni un arī ar audžuģimeni.
|
Latviešu
