foster.fairstartedu.us

KĀ BĒRNI REAĢĒ UZ ZAUDĒJUMU

Atkarībā no vecuma, kurā bērns tiek šķirts no vecākiem un ievietots aprūpes institūcijā, bērnu reakcija un veids, kādā tie izrāda savas sāpes, ir atšķirīgs. Atšķirīgs ir arī veids, kādā viņi cenšas tikt galā ar pārdzīvojumu. Bieži, zaudējot vecākus, cilvēki saka „laiks dziedē visas brūces”, bet tas parasti ir attiecināms tikai uz bērniem, kuri piedzīvojuši šķiršanos no vecākiem vai kāda cita tuva aprūpētāja ļoti agrā bērnībā, un kuriem nekavējoties bijusi cita aprūpes persona.
Bērnam zaudējums nav tikai vecāku nāve, bet ar fiziska šķiršanās kā tāda. Vecāki var būt arī klātesoši, bet nevar atbildēt uz bērna vajadzībām, piemēram, saistībā ar pēcdzemdību depresiju, psihisku saslimšanu vai arī paša pieredzēto aprūpes trūkumu bērnībā.
Bērna reakcijas ilgums un smaguma pakāpe arī ir atkarīga no tā, kādu kontaktu nodrošina jaunais aprūpētājs
 

DABISKĀ PROTESTA FĀZE – EKSPERIMENTS AR SASTINGUŠO SEJU

Piedzīvojot šķiršanos vai ja netiek reaģēts uz bērnu, parasti novērojama protesta fāze: bērni raud, viņi jūtas nekomfortabli, tos grūti mierināt, viņi var noraidīt jaunā aprūpētāja intimitātes centienus. Tā ir normāla un veselīga reakcija: ar šķiršanos ir aktivizēta bērna piesaistes sistēma ar mērķi, novērst citu šķiršanos.
Jūs varat redzēt šīs reakcijas demonstrāciju Dr. Ed Tronick „sastingušās sejas eksperimentā”. Sākotnēji māte atbild un sadarbojas, pēc tam viņai tiek lūgts pārtraukt sadarbību ar bērnu un rādīt sastingušu sejas izteiksmi. Zīdainis nekavējoties mēģina pievērst mātes uzmanību, kļūst izmisis un visbeidzot sāk raudāt.
 

Jūs varat iedomāties, ka zīdainim, kura māte nespēj reaģēt, rodas pārmērīga trauksme:
 

SPĒCĪGAS ŠĶIRŠANĀS REAKCIJAS 0-24 MĒNEŠU VECIEM BĒRNIEM:
ATRAUŠANAS VAI VISPĀRĪGAS ŠĶIRŠANĀS TRAUKSME

Piesaistes uzvedības trūkums:
Ja pēc šķiršanās netiek nodrošināta cita piesaistes persona vai ja aprūpētājs nereaģē uz bērna raudāšanu, bērns var pārtraukt raudāt un šķietami kļūt mierīgs, vienaldzīgs un atrauts. Patiesībā tas ir draudu signāls: piesaistes sistēma, iespējams, ir apstājusies, bet bērns var atrasties pastāvīgā sēru stadijā. Bērns var mazāk reaģēt vai vispār nereaģēt uz aprūpi un centieniem uz intimitāti un mierinājumu. Tas var attīstīties par depresiju un attīstības apstāšanos, kad bērns neaug un neattīstās pietiekami. Šāda reakcija ir bieži novērojam bērniem, kuri agrā bērnībā piedzīvojuši daudzas pārmaiņas vai piesaistes personas, un bērniem, kuri saņēmuši pārāk mazu mijiedarbību, piemēram, slimnīcās vai bērnu aprūpes iestādēs.
 
Pārmērīga reakcija uz šķiršanos:
Ja šķiršanās ir bijusi pēkšņa un ļoti šokējoša (iespējams, bērns izņemts no ģimenes ar bāriņtiesas lēmumu vai policijas klātbūtni, kamēr vecāki raudāja vai strīdējās), bērnam var veidoties vispārējs stresa stāvoklis un šķiršanās trauksme. Iespējams bērna piesaistes sistēma kļuvusi pārāk jutīga un „hiperaktīva”, saistībā ar iepriekš piedzīvotu šoku. Tāpēc ikreiz, kad atstājat telpu vai novēršaties no bērna, bērns var pārlieku nobīties un krist panikā, un viņam būs nepieciešams pastāvīgs apstiprinājums, ka jūs paliksiet, kur esat. Bērni, kuri kļuvuši hiperaktīvi pret šķiršanos, var pieķerties jums visu laiku, viņiem var būt lielas problēmas iemigt un nepieciešams apstiprinājums un mierinājums ilgu laiku, pat pēc īsas un adekvātas šķiršanās. Šī ir bieža pirmās fāzes problēma bērniem pēc ievietošanas bērnu aprūpes iestādē.
 

Jautājumi pārdomām vai diskusijai:

• Vai esat novērojuši šķiršanās pārmērīgas bailes bērnos, pēc to nonākšanas jūsu institūcijā?
• Cik ilgs bija šis periods (vai tas ir beidzies, vai vēl joprojām turpinās)?
• Kā tas ietekmēja darbinieku jūtas pret bērnu?
• Vai esat bijuši bēdīgi vai atteikušies būt par aprūpētāju kādam no bērniem?
• Vai bērna pārmērīgās bailes no šķiršanās rada jūsos bailes praktizēt normālu īsu šķiršanos, piemēram, atstājot bērnu vienu uz minūti?
• Kā jūs rīkojaties, ja bērns uz jums nereaģē, vai ir visu laiku jums pieķēries un baidās, ka jūs atstāsiet istabu?