Tēma B: bērni vecumā 3-11

ŠĶIRŠANĀS REAKCIJAS BĒRNIEM VECUMĀ NO 3 GADIEM UN VECĀKIEM BĒRNIEM


Bērniem no 3 gadu vecuma un vecākiem jau ir izveidojusies piesaiste, piemēram, pret bioloģiskajiem vecākiem. Ja bērns jūsu aprūpē no mazotnes, viņa piesaistes persona esat jūs, tāpat kā parasti bērni pieķertos saviem vecākiem.
Bērniem, kuri ir vecāki par 3 gadiem, un kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē, jau ir daudz apzinātāka ideja par sevi pašu un par sarežģītajām šķiršanām, ko viņi iespējams pieredzējuši. Viņiem jau ir izveidojusies piesaiste vecākiem vai kādam citam, ja viņi pieredzējuši pamešanu novārtā no vecāku puses, un tas, iespējams, radījis daudz paliekošākas problēmas.
 

Ja bērns ir pieredzējis sarežģītu vai ilgstošu šķiršanos, sēru un samierināšanās process atkarīgs no aprūpētāja vēlmes runāt atklāti par to, ko bērns pieredzējis.
 

rum_livingroom

ZAUDĒJUMA EMOCIONĀLĀ INTERPRETĀCIJA: ZEMA PAŠCIEŅA


Parasti uz sarežģītu vai pārāk ilgu šķiršanos bērni reaģē, izdarot emocionālu interpretāciju:
“Mani ir pametuši, es laikam esmu nemīlēts un nekam nederīgs”. Ir svarīgi saprast, ka šī interpretācija ir emocionāla un tam ir niecīga saistība ar racionāliem skaidrojumiem, kas saņemti no aprūpētāja; tā ir vairāk sajūta, nevis tas, ko bērns „zina”. Bērns, iespējams, ir iemācījies atkārtot aprūpētāju racionālos skaidrojumus, bet sajūta vēl joprojām var būt klātesoša un bērns var just kaunu, jo nav nevienam vajadzīgs.


NENOBRIEDUŠAS STRATĒĢIJAS, LAI IZVAIRĪTOS NO „NEVIENAM NEVAJADZĪGS” SAJŪTAS


Neviens bērns nevar paciest šo sajūtu, tāpēc bērni izveido psiholoģisku aizsardzību, lai nejustos nevienam nevajadzīgi un atraidīti. Lai gan šī aizsardzība var likties disfunkcionāla, tā ir ļoti loģiska: bērns cenšas atrast stratēģiju, lai pasargātu sevi no atkārtota zaudējuma. Tā kā bērni ir nenobrieduši, viņu stratēģijas, lai izvairītos no ciešanām, var būt ļoti primitīvas. Bet atcerieties tas ir labākais risinājums, ko bērns šobrīd var atrast, lai izvairītos no pastāvīgām ciešanām un depresijas. Šādas reakcijas var novērot visos bērnos, kuri piedzīvojuši sarežģītu šķiršanos; viņi ir daudz vairāk saspringuši un reizēm destruktīvi, un patērē visu enerģiju, kas būtu jāizmanto, lai spēlētos un mācītos

 

  • Daži bērni pavisam atsakās runāt par pagātni, lai izvairītos no nepatīkamajām sajūtām..
  • Daži bērni izmanto „neīsto cinismu”: lai arī kas notiek, viņi izliekas vēsi un izrāda spīta pilnu attieksmi pret visām iniciatīvām kļūt tuvāki citiem „Man esi vienaldzīgs tu, tavi draugi un visi pārējie. Man viss ir vienalga, lieciet mani mierā!” (skatiet izvairīgas piesaistes stratēģijas 5. nodarbībā). Šāda attieksme ir saprotama, jo tā aizsargā bērnu no jauna zaudējuma pieredzēšanas un patur apkārtējos distancēti – zaudēt viņus nebūs sāpīgi.
  • Daži bērni kļūst pārlieku atkarīgi un „vienmēr ir labs puika/meitene”, viņi patērē visu savu enerģiju, piekrītot aprūpētājiem. Viņi cenšas izvairīties no ikviena konflikta, neparko neizsaka savu individuālo viedokli un nestrīdas ar aprūpētāju: „Saki, kas man jādara, jo es nezinu”. Viņi parasti baidās pieņemt savus lēmumus, jo tie var nesakrist ar apkārtējo viedokli.
  • Daži bērni kļūst „perfekcionisti”: viņi pastāvīgi cenšas izdarīt lietas labāk un koncentrējas pārbaudot vai viņi visu dara pareizi. Viņi baidās pat no visniecīgākajām kļūdām vai izdarīt lietas pavirši, nepilnīgi. Katrs mazākais izaicinājums vai kļūda, ko viņi pieļauj, rada izmisumu „Neatkarīgi, ko es daru, es kļūdos. Man nekas neizdodas, es neko nevaru izdarīt, lai arī kā es cenšos. Esmu idiots, es gribētu nomirt” utt.
  • Daži bērni kļūst pastāvīgi nemierīgi un stresa pilni un vairāk vai mazāk hiperaktīvi. Viņi nevar nosēdēt mierīgi un vienmēr kaut ko dara, viņi var nepārtraukti drudžaini runāt, liekot saprast, ka tas ir kas vairāk kā tikai enerģisks bērns; tas ir bērns, kurš nevar relaksēties ne mirkli un cenšas pagātni izstumt no apziņas.
  • Daži bērni kļūst par „vientuļniekiem”: viņi izolē sevi istabā vienu pašu ar savu datoru vai rotaļlietām, un atsakās iet laukā vai uzaicināt vienaudžus. Viņiem nepatīk nekādi sociāli pasākumi vai uzaicinājumi, vienmēr atrodot iemeslu pateikt „nē”. Pamata ideja ir „Ja man nebūs draugi un es nesocializēšos, neviens mani nevarēs atkal pamest”
  • Daži bērni izdzīvo ienīstot vai esot dusmīgi uz saviem vecākiem vai citām personām, no kuriem bērns ir šķirts. Tādējādi šķiršanās sāpes tiek izstumtas.

 
 


ATVĒRTS DIALOGS PALĪDZ BĒRNIEM RISINĀT UN PĀRVARĒT ZAUDĒJUMU – VEIDOJOT TELPU ATVĒRTAM DIALOGAM


Šķiršanās reakciju pētījumi skaidri norāda uz atvērta dialoga nozīmi ar aprūpētāju.
Ikreiz, kad bērns runā vai strādā ar šķiršanās pieredzi, viņš atpazīst emocijas un domā par to, ko pieredzējis viņš pats. Ar katru nākamo reizi sajūtas kļūst arvien mazāk intensīvas, un atmiņas un izpratne kļūst labāk organizētas. Līdz brīdim, kamēr bērns sasniedz tādu pašu līmeni kā citi bērni, jūtot dabiskas bēdas, kas netraucē prāta stāvoklim, bet mudina spēlēties, pētīt un mācīties. Jūsu darba mērķis nav, atņemt visas bēdas, bet palīdzēt bērnam, lai viņa sajūtas nebūtu pārāk intensīvas un haotiskas.
 

Pētījumi arī pierāda, ka, ja aprūpētājs noliedz, ignorē vai cenšas padarīt zaudējumu par nebūtisku notikumu, bērni neiemācīsies tikt galā ar savām reakcijām, kas var būt traucējuši bērna tālākās personības attīstībai. Piemēram, agrākā pagātnē, ja bērns tika adoptēts, tas bija kauns un pretrunā ar sabiedrības normām. Tas bērniem lika justies stigmatizētiem un bieži vien viņi bija šokēti, kad, sasniedzot konkrētu vecumu, saprata, ka viņiem tika liegts „būt tiem, kas viņi ir”. Rezultātā daudzi bērni tika traumēti un viņu dzīves bija nabadzīgas. Kopīgi pārmetumi no intervijām ar bērniem, kuri tikuši adoptēti un nonākuši ārpus ģimenes aprūpes iestādēm ir: „Neviens nekad ar mani nerunāja par to, kas bija vissvarīgākais – fakts, ka esmu zaudējis savus vecākus”.
 

Tātad jūsu profesionālais uzdevums ir strādāt, lai veidotu telpu, kurā bērns jūtas brīvi un kas aicina uz dialogu par to, ko bērns piedzīvojis. To var īstenot ar vairāku aktivitāšu palīdzību.
 

Jums jāizlemj kā un kad jūs runāsiet ar bērnu par zaudējumu. Bieži laba ideja ir darīt to laikā, kad pilda mājas darbus. Piemēram, bērns sēž pie galda un zīmē, vai pilda mājas darbus, bet jūs gatavojat maltīti, vai kādā citā ikdienišķā situācijā, piemēram, runājot pirms gulētiešanas. Tie var būt piemēroti brīži dialogam. Esiet pacietīgs – šāda dialoga process var būt mēnešiem un pat gadiem ilgs. Pieaugot, kad bērns sasniedz jaunu brieduma pakāpi un attīstību, iespējams, ir nepieciešams par to runāt atkārtoti un gūt jaunu redzējumu.
 


PALĪDZĒT BĒRNAM SAPRAST SAVU REAKCIJU KĀ NORMĀLU


  • Pārlasiet paragrāfu par „Nenobriedušas stratēģijas, lai izvairītos no „nevienam nevajadzīgs” sajūtas“.
  • Noskaidrojiet, kuras no šiem sajūtu aizsarg reakcijām jūs pamanāt visbiežāk bērnos, ar kuriem strādājat. Kad jūs un bērni jūtaties labi un jums ir laiks, pasakiet bērniem, ka vēlaties ar viņiem parunāt par to, kā bērni reaģē, kad viņi pazaudē kontaktu ar kādu nozīmīgu personu (tēvu, māti, brāli, māsu vai kādu no mājdzīvniekiem, kam bērns bijis pieķēries).
  • Apraksties reakcijas, ko esat pamanījis bērnos un pastāstiet viņiem, ka tieši tā jūtas daudzi bērni, kad viņi pazaudējuši kādu nozīmīgu personu. Piemēram:
    “Reizēm bērni pazaudē kādu, ko mīlējuši, un viņi baidās atkal kādu pazaudēt. Tāpēc viņi atsakās runāt ar citiem un visu dienu pavada savā istabā. To dara daudzi bērni, un es domāju, ka tas ir ļoti saprotami, jo, ja viņi visu dienu pavada savā istabā un neveido draudzību ne ar vienu, viņi netiks atkal atraidīti. Mēs to ļoti labi saprotam!“
  • Vai arī jūs bērniem varat stāstīt „paralēlu stāstu” no jūsu pašu bērnības:
    “Kad es biju jūsu vecumā, mana mamma un tētis bija ļoti aizņemti un es bieži paliku viens. Kad es mēģināju sadraudzēties ar citiem bērniem viņi bieži mani atraidīja un darīja pāri. Tāpēc es nolēmu visu dienu palikt savā istabā. Es negribēju draudzēties ar citiem, jo domāju, ka es viņiem nepatīku un viņi mani atraidīs. Kad es izaugu, es uzzināju, ka daudzi bērni tā dara, un es domāju, ka tas ir prātīgi, jo tā viņi pasargā sevi no tā, ka kāds viņus atkal atraidīs“.
  • Jūs varat bērniem lasīt vai izdomāt gulētiešanas pasaku par pamestu bērnu, piemēram, Oliveru Tvistu (vai citu personāžu no kāda stāsta jūsu valstī, ar kuru bērni varētu sevi identificēt). Stāsta laikā jūs varat jautāt bērnam, vai viņš saprot, ko varonis jūt un domā.
  • Jūs varat izmantot lelles, zīmējumus, izveidot teātra lugu vai izmantot māla figūras, lai spēlētos ar bērniem. Stāstus, kuros bērns ir pamests vai zaudējis vecākus un atradis veidus kā tikt galā ar situāciju.
  • Vecākiem bērniem vai pusaudžiem jūs varat iedot mobilo telefonu (vai fotoaparātu ar filmēšanas funkciju) un palīdzēt viņiem izveidot īsfilmu vai intervijas par to, kā dažādi bērni reaģējuši uz to, ka zaudējuši vecākus vai kādu citu nozīmīgu cilvēku. Ja jums ir pieejams internets, jūs varat palīdzēt jauniešiem atrast kādu citu jaunieti un komunicēt ar viņu kāda sociālajā tīklā (facebook.com, draugiem.lv u.c.).
  • Ja jums ir labas attiecības ar bērnu skolotāju skolā, palūdziet skolotājai izveidot tematisko dienu vai nedēļu par tēmu „Zaudējot kaut ko vai kādu, ko mīli”. Ar skolotājas palīdzību, visi bērni var dalīties savā pieredzē, piemēram, zaudējot vecvecākus vai kādu citu personu vai lietu, izmantojot zīmējumus, veidojot teātri utt. Pēc tam jūs varat diskutēt ar skolotāju par to, kā palīdzēt bērnam izstāstīt par kāda zaudēšanu.

 

Lūdzu, uzrakstiet kā, kad un kur jūs varat izmantot kādu no šiem ieteikumiem, vai izveidojiet savu pieeju, iedvesmojoties no šīs nodarbības. Veiciet piezīmes pēc tam, kad būsiet realizējuši savu plānu: Kā veicās, kā reaģēja bērni, kas jums bija grūtākais, ko jūs iemācījāties no šī mēģinājuma, kā jūs rīkosities turpmāk?
 


APZINĀTIES UN GAIDĪT KAMĒR BĒRNS ATBILD


Jūs esat izveidojuši telpu, kurā atvērti var runāt par zaudējumu. Tāpēc nesakiet bērniem, piemēram, ka nav labi visu dienu pavadīt savā istabā, un nesāciet dot viņiem padomus. Vienkārši klausieties un ļaujiet bērniem brīvi runāt, ja viņi to vēlas. Daži bērni šajā situācijā nevēlēsies runāt, paies viena vai divas dienas līdz bērns atgriezīsies pie tā, ko jūs stāstījāt. Ja bērns sāk runāt, mājiet ar galvu, klausieties ar interesi un paslavējiet bērnu par to, ko viņš domā un jūt.
 

Iespējams, tas ir viss, kas jums jādara. Jūs palīdzat bērniem pārvarēt sēras vienkārši un atklāti runājot par zaudējumu un parādot, ka vēlaties klausīties un dalīties.
 


NORĀDIET UZ BĒRNU STRATĒĢIJU IEGUVUMIEM UN ZAUDĒJUMIEM


Kad esat pārliecināts, ka bērni jūt, ka jūs uzmanīgi klausāties viņos un saprotiet viņu reakciju, jūs varat uzsākt dialogu par ieguvumiem un zaudējumiem bērnu stratēģijās.
 

Piemēram:
 

“Kad es bērnībā visu dienu pavadīju savā istabā zīmējot, es kļuvu par labu gleznotāju. Tas bija mans ieguvums. Bet es biju ļoti, ļoti vientuļa, jo man bija bail iet ārā un iegūt draugus. Ikreiz, kad es to gribēju darīt, es pārdomāju pirms atvēru durvis, jo es baidījos tikt atraidīta vai izsmieta. Sliktā lieta bija tā, ka man nebija neviens, ar ko spēlēties, un skolā es nevienam neteicu: „Būsim draugu!”. Vai jūs pazīstat šādu sajūtu?”
 

Šādā veidā jūs bērniem saudzīgi parādiet, ka viņu stratēģija patiesībā palīdz tikt galā ar bailēm konkrētajā brīdī, bet arī rada vientulības sajūtu ilgāka laika periodā. Pēc tam jūs varat ar runāt par to, cik ļoti bērni var būt nobijušies no tā, ka var tikt atraidīti vai atkal zaudēt kādu, kas viņiem patīk.
 


PIEDĀVĀJIET ALTERNATĪVUS VEIDUS, KĀ TIKT GALĀ


Nākamais solis ir rosināt bērnus domāt par citiem veidiem, kā tikt galā ar bailēm no atkārtota zaudējuma vai jauna atraidījuma.
 

Piemēram:
“Kādu dienu es sapratu, ka es būšu vientuļš visu mūžu, ja palikšu viens savā istabā. Es baidījos no tā, ka man atbildēs „Nē!”, ja es kādam teikšu: „Būsim draugi!”. Bet mana tante man teica, ja vēlos sev draugus, man iespējams astoņas reizes pateiks „Nē!, bet divas reizes „Jā!”, un tie divi, kuri tev teiks „Jā!” var kļūt par taviem draugiem. Mana tante man teica, ka nav nekas slikts, ka par mani rūpējas citi, un ka man no tā nav jākaunas. Patiesībā daudzi tūkstoši bērni dzīvo bez vecākiem. Es sāku aicināt skolas biedrus spēlēties pēc skolas, un mana tante palīdzēja man ar viņiem runāt. Lielākā daļa no viņiem teica „Nē!”, bet viens mans klasesbiedrs piekrita, un mēs bijām labākie draugi daudzus gadus. Varbūt arī tu būsi gana drosmīgs, lai pārvarētu savas bailes un kādu dienu uzaicināt citus bērnus spēlētie.”
 

Vai:
“Kad jūties vientuļš, tu kļūsti ļoti dusmīgs, tad tu sāc strīdēties un jūties vēl bēdīgāks un nevajadzīgāks. Varbūt nākamreiz, kad jūties dusmīgs pasaki, ka jūties vientuļš?“