KO NOZĪMĒ “DROŠA APRŪPE”? Zinātniski ir izpētīts, kas jādara aprūpētājam, lai nodrošinātu bērnam drošas attiecības un attīstītu bērnā drošas piesaistes iezīmes. Šeit ir pieci video un apraksti, lai to ilustrētu un izskaidrotu: |
VIDEO 1 Ko aprūpētāji dara, lai sniegtu bērnam drošas attiecības un veidotu drošas piesaistes iezīmes bērnā:
Aprūpētāji bieži reaģē, kad bērns vēlas kontaktu. Aprūpētāji bieži uzņemas iniciatīvu, lai veidotu kontaktu un stimulētu bērnu. Viņi izmanto melodisku balsi un skaidru sejas mīmiku, lai izrādītu savas sajūtas. Aprūpētāji runā ar bērnu un mēģina rast acu kontaktu. |
VIDEO 2 Ko aprūpētāji dara, lai sniegtu bērnam drošas attiecības un veidotu drošas piesaistes iezīmes bērnā: |
VIDEO 3 Ko aprūpētāji dara, lai sniegtu bērnam drošas attiecības un veidotu drošas piesaistes iezīmes bērnā: |
VIDEO 4
Ja bērns ir dusmīgs, noskumis vai izmisis, aprūpētājs jūt līdzi bērnam, bet nedara to tā, kā bērns. Pat ja bērns ir priecīgs vai dusmīgs, aprūpētājs nekļūst priecīgs vai dusmīgs – aprūpētājs saglabā mieru. Aprūpētājs nerāj un nesoda bērnu. Aprūpētājs var būt stingrs, nekļūst dusmīgs, bet runā mierīgi. Bērns kļūs daudz nedrošāks, ja arī aprūpētājs kļūs dusmīgs brīdī, kad dusmīgs ir bērns.
|
VIDEO 5
Aprūpētāji ir ieinteresēti tajā, kā jūtas un ko domā bērns, un viņi cenšas atspoguļot bērna izjūtas un domas. Aprūpētāji, pat vēl pirms bērns saprot vārdus, darot savu darbu, runā ar bērnu par to, ko viņš varētu domāt un kā viņš varētu justies. Piemēram, kad bērns paskatās uz aprūpētāju, uz to var reaģēt, sakot: „Re, tu tagad skaties uz mani, tas ir jauki. Es domāju, ka tu esi priecīgs, vai ne?” Vai, mainot autiņus, aprūpētājs saka: „Tīras autiņbiksītes Ir tik patīkami. Es redzu, ka tagad esi priecīgs!”. Šādā veidā bērns mācās saprast, kāda ir saistība starp valodu un sajūtām, kā arī bērns mācās saprast sevi un citus.
|
JAUTĀJUMI PĀRDOMĀM Ja jūs paskatāties uz normālu darba dienu ar bērnu: Kuru aktivitāšu veikšanā jūs varat pievērst lielāku uzmanību reaģējot uz bērna vēlmi pēc kontakta? Savstarpējs kontakts: Vai katru dienu jūs pievēršat pietiekami daudz uzmanības, lai veidotu savstarpēju kontaktu ar bērniem (dziedāšana, spēlēšanās utt.). Kā jūs varat veidot savstarpēju kontaktu ar bērniem, veicot praktiskus uzdevumus? Būt iejūtīgam: Padomājiet par ikdienas uzdevumu un to kā konkrēts bērns reaģē uz to, kas viņam būtu jādara (ēst, apģērbties utt.). Kāds ir labākais veids, kā motivēt šo bērnu veikt uzdevumu? Kādā veidā jūs varat būt iejūtīgs pret bērnu – kāda aprūpētāja uzvedība dos vislabāko rezultātu? Būt pieejamam bērnam: Ja bērnam ir nepieciešama mūsu uzmanība vai palīdzība (nobijies, nedrošs, bēdīgs, cieš sāpes), cik ilgi viņam būtu jāgaida līdz mēs viņam ejam palīgā? Nav nekādu prasību no aprūpētāju puses, kā būtu jāuzvedas, lai saņemtu palīdzību; ja palīdzība ir nepieciešama, jūs to saņemat. Just kopā ar bērnu, nevis tā kā bērns: Kad bērns jūtas nekomfortabli, ir dusmīgs, runā pretī, ir nokaitināts vai kad viņam ir dusmu lēkme, kā bērna sajūtas ietekmē mūs un kā tās liek mums reaģēt? Kā mēs varam pievērst uzmanību tam, kas notiek ar mums, un būt mierīgi, stingri un laipni, pat ja bērns ir nesaprātīgs vai pārāk satraukts? Kādi bērni padara mūs dusmīgus un nokaitinātus? Kā mēs, pievēršot tam īpašu uzmanību, varam nejusties kā šie bērni? Atspoguļot bērna domas un sajūtas: Kā mēs varam runāt ar bērnu, kamēr strādājam? Piemēram, kad mēs veicam uzdevumu, kas saistīts ar bērnu, mēs arī runājam par to, ko mēs redzam bērnā: “Tagad tu spēlēsies ar šo rotaļlietu; es redzu, ka esi nedaudz nobijies, jo nekad iepriekš neesi redzējis šo rotaļlietu. Ir labi, apskatīsim to kopīgi” vai “Tagad tu dzersi no savas pudelītes, tu esi patiesi izsalcis, ir tik labi paēst. Tas padara tevi priecīgu, vai ne?” utt.
IETEIKUMI AKTIVITĀTĒM
Katrai no šīm attieksmēm ir sava taisnība. Jebkurā gadījumā jums no tām jāatbrīvojas, jo tās nenes labumu bērnu attīstībai. Ja jūs nesaņēmāt pietiekoši labu aprūpi no saviem vecākiem, jums jāmācās būt par labu aprūpētāju, un jūs to varat. PĀRDOMĀM Padomājiet, kā jūs varat veikt darbu ar attiecībām, organizējot ikdienas aktivitātes savādākā veidā:
DROŠS PAMATS UN PĒTĪŠANA: SPĒLĒŠANĀS UN SOCIĀLAIS KONTAKTS AR CITIEM Ja bērns iemācās šķiršanos bez pārāk lielām bailēm, jūs esat viņam devis drošu pamatu. Bērnam ar drošu pamatu nav jānopūla sevi ar bailēm par šķiršanos, raudot vai pieķeroties, jo viņš jūtas drošībā. Tātad, strādājot ar bērniem, jums vienmēr jāsāk ar klātesamību un izvairīšanos pārāk daudz pārvietoties. Tikai tad, kad jūs sniedzat bērnam drošu pamatu, cita uzvedības sistēma var sākt darboties: pētīšanas sistēma. Jūs “izslēdzat” piesaistes sistēmu, esot mierīgs un klātesošs, un automātiski “ieslēdzat” pētīšanas sistēmu. |